Mans stāsts ne tuvu nav līdzīgs daudziem citiem, man pašai joprojām ir grūti noticēt, ka dzīve ir iegriezusies tieši šādi. Ar Vladu esam draudzējušies kopš pašas bērnības, arī mūsu vecāki visai cieši kontaktējās savā starpā.
Apmēram desmitās klases beigās mūsu draudzība pavisam nemanot pārtapa par kaut ko lielāku, nozīmīgāku.
Vlads paaugās, viņa pleci kļuvuši platāki, viņš pats kļuvis pieaudis un vīrišķīgs, visas meitenes sāka mest acis uz viņu. Savukārt manī bija modusies greizsirdība un es vienkārši noliku puisi fakta priekšā, ka viņš pieder man.
Šis viltnieks to tik vien gaidīja, kad es beidzot atzīšos un atklāšu savas jūtas, tā arī bija aizsākusies mūsu mīlestība.
Apmēram 12 gadu vecumā Vlads bija nopietni pārslimojis cūciņas, kas komplicējās ar pilnīgu sterilitāti, ārsti nemaz nedeva nekādu prognožu, vien veica ikgadējus izmeklējumus. Zinot to visu, nedz mani, nedz viņa vecāki nemaz neapsprieda ar mums šo tēmu.
Mēs kļuvām tuvi īsi pirms izlaiduma, un protams, par kontracepciju neviens pat nedomāja.
Tika aizvadīts izlaidums, eksāmeni un iestāšanās augstskolā. Augstskolas bijām izvēlējušies savā dzimtajā pilsētā, jo vienkārši nespējām iedomāties, ka varētu šķirties uz ilgāku laiku.
Mēs abi savācām gana lielu punktu skaitu un tikām budžetā, šī vasara kļuva par brīnišķīgu laiku mums abiem. Skola jau bija aiz muguras, priekšā mūs gaidīja jautra studentu dzīve un mīļotai cilvēks blakus.
Mēs bijām aizmirsuši par visu, es atjēdzos tikai pēc trīm mēnešiem, kad mēnešreižu kavēšanās kļuva acīmredzama. Pie ginekologa nācās doties kopā ar mammu, un mūs uzreiz pārsteidza ar ziņu, ka es esmu stāvoklī.
Kā gan tas varēja atgadīties? Nākamais uz analīzēm devās Vlads, un viņa diagnoze tika veiksmīga noņemta.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā